Manās rokās nonāca pāris nedēļu vecs žurnāla IR numurs, kur publicēta intervija ar AKKA/LAA izpilddirektori Inesi Pakloni. Izlasīju un sapratu, ka intervija ir vēl viens pierādījums tam, cik ļoti uzņēmuma vai institūcijas tēlu ietekmē tā vadītājs/-a. Mani ļoti kaitina agresīvi pašpārliecināti cilvēki. Ja tāds ir uzņēmuma vadītājs, no tā diemžēl cieš viss uzņēmuma vai institūcijas tēls.
Tieši tā nu reiz ir sanācis ar Paklones kundzi. "Muļķības vētra autortiesību glāzē," tā viņa raksturo situāciju. Viss esot sācies ar mediju kampaņu sociālajos medijos: "Kā mēs zinām, [nav svarīgi] - ir sajēga, vai nav sajēgas, bet viedoklis ir," intervijā saka I. Paklone. Taisnība jau ir, bet katram ir tiesības uz viedokli. Un, ja sajēgas nav, tad daļa atbildības vismaz par dažiem gadījumiem noteikti ir jāuzņemas konkrētās sfēras pārstāvjiem. Un šis nu reiz ir tas gadījums.
Šeit es gribētu vilkt paralēles ar fotoradaru ierīkotāju stāstu. Nekas netiek paskaidrots, bet sabiedrība ir dumja, jo nesaprot, ka viss tikai tās pašas drošības labā. Bet, mīļīe uzņēmumu vadītāji, ak nāciet jel un apgaismojiet to stulbo tautu! Man ļoti gribas atvainoties, ka es arī esmu viena no tiem ne īpaši gudrajiem un ka joprojām nesaprotu, par ko ir jāmaksā autortiesības autobusa šoferim, ja viņa kabīnē skan iemīļotā radiostacija.
Ļoti labi atceros dienu, kad visi citēja slavenu autoru darbus Tviterī, lai norādītu uz problēmām un to, ka neviens īsti nesaprot, par ko ir stāsts. Visu pateica priekšā, nekas nebija jāizdomā. Vajadzēja iedziļināties un atbildēt. Un visi būtu sapratuši. Iespējams, raisītos diskusija, bet visa situācija nebūtu nonākusi līdz tādam absurdam, kā tas ir šobrīd. Tā ir pavisam vienkārša labas komunikācijas mācība - esi vienkāršs, esi atvērts, līdzdarbojies, un viss notiks!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru