Šodien atkal sanāca saruna ar vadītāju kafejnīcai, kur mēs ar kolēģiem parasti pusdienojam. Un pusdienojam tur mēs nevis tāpēc, ka būtu forši, bet tāpēc, ka nav alternatīvu. Uz sava vēdera rēķina parasti netaupu, kas nozīmē - esmu gatava maksāt par to, ko apēdu. Bet esmu gatava maksāt adekvātu summu. Un, ja ēdienkartē rakstīts, ka karbonāde būs ar bekonu, tad es gribu tur iekšā redzēt bekonu nevis speķi un maksāt par bekonu nevis maksāt bekona summu par speķi.
Ja mūsu ēstuvīte piekoptu tādu politiku, kā kādas ASV ēstuvītes īpašnieks, tai nebūtu ilgs mūžs. Proti, Sam Lippert klientiem piedāvā ēdienkartes bez cenām. Un katrs var maksāt tik, cik viņš uzskata par atbilstošu. Drosmīgi, bet domāju, ka godīgus darboņus tas nebiedē.
Šeitan raksts un video.
Mans skaidrojums tam, kāpēc Sam Lippert ideja ir dzīvotspējīga - klientiem ir vainas apziņa. Un tieši klientu vainas apziņa ir mārketinga cilvēku labākais draugs.
Vispirms noskaidrojam kas ir bekons un tad lamajamies par speķi. ieraksti letonika.lv bacon
AtbildētDzēstIerakstīju. Tur nav rakstīts, ka bekons ir speķis. Un arī Wikipedia nav :) Un arī pats ēstuves vadītājs pēc tam apgalvoja, ka precīzāk ēdienkartē tomēr laikam būtu bijis rakstīt "speķis" :)
AtbildētDzēstLatvijā šī ideja diemžēl nebūs dzīvotspējīga jo līdz ko kaut kas tāds parādīsies, tā atradīsies visādi vietējie bāleliņi un slāvi, kas to vietu tukšu izēdīs sūdzoties ka nekas napatīk un ka viss bija mēsls, tādējādi neko nemaksājot!
AtbildētDzēst