Nekad neesmu mācījusies Latvijas Universitātē (LU). Bakalaura grādu žurnālistikā ieguvu Rīgas Stradiņa Universitātē, bet tagad cīnos, lai iegūtu Maģistra grādu Tallinas universitātē (TLU). Tā sakot ir zināma pieredze studiju procesā, un tāpēc mani īpaši uzjautrina viens no karstākajiem pēdējā laika tematiem - LU filozofijas studentu cīņa par savu interešu aizstāvēšanu.
LU man nekad nav asociējusies ar modernu augstskolu. Piedodiet, bet tā nu tas ir. Drīzāk -ar smagnējām durvīm galvenajā ēkā un piktām tantēm garderobē. Iespējams un es ļoti ceru, ka vismaz otrajā jautājumā kaut kas ir mainījies, jo nu jau kādu laiku tur neesmu bijusi, bet, jā, arī tāda nianse piederas pie tēla veidošanas. Tas ir tāpat kā bažas par to, ka cilvēki neapmeklē Nacionālo bibliotēku. Bet man turienes sienas un visvairāk jau darbinieku attieksme iedzen absolūtu nevēlēšanos turp doties atkal.
Man ir grūti salīdzināt mācību procesu, bet, kad mācījos "stradiņos", man programma likās dinamiska, moderna un saistoša. No LU kolēģiem dzirdēju, ka mācības esot ar akadēmisku piesitienu. Tā jau laikam pieklājas nopietnai universitātei, kas nes Latvijas vārdu. Un galu galā intereses katram studentam savas.
Kad pēc "stradiņu" absolvēšanās domāju, ko darīt tālāk, secināju, ka gribu mācīties mārketingu. Tobrīd Latvijā nekas nešķita saistošs, tāpēc izvēlējos kaimiņzemi Igauniju. Ārzemes, bet pietiekami tuvu mājām, lai nebūtu jāpamet darbs, kas arī tomēr ir iztikas iegūšanas avots. TLU mani pārsteidza viss - renovēta un modernizēta augstskolas ēka ar it kā vienkāršu, bet tai pat laikā modernu aprīkojumu. Atsevišķas mācību programmas jau tad bija pieejamas ārzemniekiem, jo mācības notiku angļu valodā. Labi atceros - kad sāku mācīties Tallinā, LU lielījās, ka sāks piedāvāt programmas ārzemju studentiem. Piedodiet, tas jau tad nebija nekas jauns un arī tagad neesmu neko dzirdējusi par ārzemnieku iespējām mācīties LU. Nu vismaz ne sociālo zinātņu programmas. Es ceru, ka kļūdos un man ir nepilnīga informācija :)
Vēl viena lieta, kas pārsteidza TLU, ir mācību procesa organizēšana, izmantojot modernās komunikāciju tehnoloģijas - es darba dienās varēju būt Latvijā un sekot lekcijām internetā caur "live video streaming". Cik tālu LU vēl līdz tam?
Šī raksta mērķis nav parādīt, ka LU neko nevar. Drīzāk tā ir atbilde uz rektora Mārča Auziņa laikrakstam "Diena" teikto, kas publicēts 18. marta numurā - rektors dalās divu gadījumu atstāstos par to, kā ārvalstīs studenti pat vardarbīgi vēršas pret universitāti, izrādot savu neapmierinātību. M. Auziņš norāda, ka tā pie mums nenotiek, tāpēc traģēdijas filozofijas studentu protestā nav. Jā, šāda līmeņa protestu patiešām nav, bet vai universitāte grib kaut ko tādu sagaidīt un tikai pēc tam reaģēt? Vai tas tad būtu normāls attīstības process?
Es tiešām ceru, ka drosmīgais filozofijas students tiks ārā nevis no universitātes, bet gan no šīs jezgas "ar viegliem sasitumiem un izbīli". Pirmām kārtām LU vajadzētu paskatīties uz sevi un secināt, cik daudz kā ir nepadarīta. Tas ir pirmais signāls. Ja daļa studentu ir neapmierināti, tad kaut kas nav kārtībā. Būtu jāpriecājas, ka kāds ir sācis par to runāt. Tā ir visu mūsu nauda, kas tiek "notriekta" izglītības procesā - ja ne tiešie maksājumi, tad nodokļu veidā gan. Un es domāju, ka sabiedrībai rūp, lai tiktu radīti atbilstoši, moderni un labi apstākļi un priekšnoteikumi studentu izaugsmei neatkarīgi no mācību virziena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru