Izstāžu nozares stagnācija Latvijā

Man reizēm paliek skumji skatīties uz vietējā mēroga izstādēm. Visu laiku visās nozarēs tiek apspriests, cik ļoti lietas mainās. Par tehnoloģijām nemaz nerunāsim - tās mainās pa dienām, ja ne pat pa stundām. Taču ir viena nozare, kas nemainās - tā ir Latvijas izstāžu industrija. Aizejot uz kādu izstādi, kas parasti notiek Ķīpsalas starptautiskajā izstāžu centrā, ir tāda pati sajūta kā pirms gadiem 10. Gan kā dalībniekam, gan arī kā apmeklētājam. Šī situācija ir radusies tāpēc, ka izstāžu organizētāji guļ uz senajiem lauriem un izskatās, ka pat nevēlas mainīties. Nauda nāk tāpat - kāpēc kaut ko mainīt?

Izstāžu kalendārs katru gadu ir gandrīz vienāds. Var jau teikt, ka cilvēki gadu gaitā pieraduši pie stabilām vērtībām. Ja vien arī saturs ietu laikam līdzi, tad viss būtu kārtībā, bet diemžēl tā nav. Par to liecina kaut vai fakts, ka dažādu priekšmetu spodrinātāji, brīnumlupatiņu tirgotāji un vēl brīnumaināko nažu piedāvātāji vairs neatrodas izstādes galos - tagad tie ir pārvākušies uz centru. Piemēram, pagājušā gada rudens izstādē Māja tieši tā bija. Maksā taču, un tas ir vienīgais, kas interesē mūsu izstāžu rīkotājus. Un saturs ir tikai un vienīgi tā dalībnieku un viņu iespēju investēt naudas līdzekļus nopelns. Un tikai! Šajā pašā izstādē man laba ideja šķita, piemēram, elektromobiļu un elektroriteņu piedāvājums. Atkal - tā dalībnieku pašu iniciatīva. Bet varbūt būtu lielāka jēga, ja paši organizatori pieliktu lielākas pūles un kaut vai pusi halles veltītu šai tēmai? Būtu interesanti gan reklamēt šo izstādi, gan tajā piedalīties, gan to apmeklēt. 

Kad tuvojas izstāde, ierastā kārtība ir zināma, kā viss notiek. Katru nedēļu saņemu e-pastā atgādinājumu par izstādi, kurā kādreiz uzņēmums ir piedalījies. Ja ir interese arī šoreiz, saņemam līgumu un rēķinu. Vietu izvēlēties gandrīz nav iespējams, jo gadiem izstādē piedalās vienas un tās pašas firmas. Rezervējam vietu, saņemam rēķinu un viss pārējais ir mūsu ziņā. Ak, jā. Ir iespēja izvēlēties papildaprīkojumu par fantastiskām summām. Turklāt papildaprīkojuma saraksts arī nav mainījies gadiem. Par to liecina, piemēram, iespēja nomāt "Telefaksa aparātu". Starp citu, diezgan lēti - 52 EUR. Un tad vēl ir tādas absolūti lieliskas pozīcijas kā "Pastāvīgs interneta radiopieslēgums ar pārraides ātrumu līdz 5Mb/s" par 19 EUR. Savukārt "Pastāvīgs interneta pieslēgums ar pārraides ātrumu līdz 20Mb/s" izmaksās 136 eiro!!! Gribas paskatīties acīs tam cilvēkam, kas šo pēdējo lielisko iespēju mūsdienās izmanto. Otrs jautājums - vai kāds vispār vēl piedāvā TIK lēnu internetu? Vienu jauninājumu gan atceros - pirmo gadu vairs nebija jālīmē bildes uz dalībnieka kartēm; tagad ir ieviests svītrukods! 

Arī par otru izstāžu kompleksu Rāmavā man nav daudz pozitīva, ko teikt. Viens un tas pats katru gadu. Paskatoties uz dalības maksām, ir skaidrs, ka var izdzīvot. Var jau būt, ka nosaukums "22. starptautiskā lauksaimniecības, lopkopības, mežkopības un lauku celtniecības izstāde "PAVASARIS 2014" skan lepni, bet katru gadu sūkstās gan dalībnieki, gan apmeklētāji. Dalībniekiem pieteikšanās ir diezgan liels pārdzīvojums. Jāaizpilda internetā atrodamā anketa uz 2 lapām par uzņēmumu un nozarēm, ko tas pārstāv. Pēc dažām dienām uz e-pastu tiek nosūtīts rēķins. Pēc tam, ja pajautā, tad var dabūt zināt arī vietu, kas ir atvēlēta pieteikumā norādītās platības apjomā...

Rezultāts ir tāds, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, aizvien vairāk vietējo - gan uzņēmumu, gan vienkārši interesentu - skatās virzienā ārpus Latvijas. Gan uz kaimiņvalstīm, gan dodas tālāk. Piemēram, lauksaimniecības tehnikas izstādē pagājušā gada rudenī, kas notika Hanoverē, latviešu valodu milzīgajā apmeklētāju pūlī varēja dzirdēt itin bieži. Tas nenozīmē, ka izstāžu industrija Latvijā nomirs pavisam. Ja nekas nemainīsies, tad tā turpinās stagnēt. Un katru reizi uzņēmums būs izvēles priekšā - esam gājuši katru gadu, nu labi, jāiet laikam būs šogad arī. Savukārt, apmeklētājs katru gadu cerēs, ka varbūt kaut kas būs mainījies. Un tā tas turpināsies - bez reāliem ieguvumiem un baudas gan dalībniekiem, gan apmeklētājiem. Un, godīgi sakot, es īsti neticu, ka paši organizatori jūt gandarījumu par paveikto. Šobrīd vairāk izskatās, ka tas ir ķeksītis, kas ik reizi top ievilkts. Savukārt patiesi jēgpilnus pasākumus organizē citas firmas, kam šāda veida pasākumu organizēšana nav pamatbizness. Gan jau tirgū vietas pietiks visiem. Tikai žēl, ka šādi tiek izšķiesti pieejamie resursi.