Mani draugi nebūs priecīgi par šo ierakstu, jo viņi uzskata, ka pats galvenais ir, lai cilvēkiem laukos ir darbs. Es piekrītu. Man drīzāk skumīgi šķiet fakts, ka cilvēki laukos negrib nopelnīt.
Nule paviesojāmies Jaunpils pils krodziņā. Par to, ka nekopjam savu kultūrvēsturisko mantojumu un pils izskatās diezgan noplukusi, par to ir cits stāsts, arī skumjš. Taču šoreiz par krodziņu. Ierodamies pavakariņot. Iekštelpās visi galdiņi aizņemti - divi rezervēti, pie pārējiem kāds jau sēž. Nolemjam sēdēt ārā. Jautājam - vai apkalposiet. Jā, bet tikai pie tiem diviem galdiņiem, skan atbilde. Viens no tiem aizņemts - pie tā sēž, pēc apģērba spriežot, kāda no apkalpojošā personāla kopā ar paziņu, kas vakariņo. Cerīgi skatāmies viņu virzienā, sakot, ka mēs tomēr esam vairāk un varbūt varam ko sarunāt. Saņemam atbildi, ka arī viņu ir daudz. Pēc brīža atnāk bariņš bērnu, kas apliecina teikto. Nav sajūta, ka kādam rūpētu atrast mums variantu, kur apsēsties. Gluži vienkārši lai nopelnītu. Atrodam, kur apsēsties. Vēl tālāk ir galdi un soli, kas netiek izmantoti - tie vienkārši sakrauti stūrī. Kad vēlāk atnāk bariņš cilvēku, tie paši atnes solus un galdus tuvāk ieejai. Acīmredzot, lai taptu apkalpoti.
Arī pati apkalpošana ir tāda, ka oficiante īsti nesaprot, kad nest kafijas un kā atrisināt to, ka cilvēks vēlas salātus no salātu ēdienkartes kopā ar gaļu no pamatēdienu kartes. Pats jaukākais tomēr bija jautājums pirms pamatēdienu pasniegšanas - vai mums izsniegt rēķinu? Kad esam paēdušas, desertu mums nepiedāvā. Kā gan lai šāds jauks krodziņš pelna, ja klientiem, kuri ir izsalkuši un gatavi maksāt, apkalpojošais personāls nav ieinteresēts pārdot? Ēdiens bija garšīgs, bet dzeramnaudu neatstāju. Tiešām nepatika apkalpošana.
Šis atgadījums man atgādina kādu citu pasākumu Rēzeknē, Kolonna Hotel restorānā. Bijām ap 15 cilvēku liela kompānija, kas vakarā ieradās paēst. Līdz restorāna slēgšanai bija atlikušas pāris stundas. Jo tuvāk nāca tas laiks, jo vairāk mēs to izjutām. Dažas minūtes pirms 23 oficiante vienkārši vairs nenāca pie mums, lai mēs vairāk neko nepasūtītu. Nezinu, cik bieži viņiem gadās tik gards kumoss - vīru bariņš, kas ir gatavi tukšot ne vienu vien alas kausu un atstāt itin dāsnu dzeramnaudu.
Ir arī citi līdzīgi piemēri par dažādām naktsmītnēm un citiem tūrisma objektiem Latvijā. Žēl, ka mēs neesam priecīgi klientus sagaidīt, apkalpot un vienkārši nopelnīt, atstājot arī atnācējam jauku pēcgaršu.
Es domāju te pie vainas varētu būt kaut vai tas, ka noteikti būs atšķirība vai apkalpojošais personāls ir vienkārši darbinieks vai pats īpašnieks. Ja tas būtu ģimenes bizness un tas kas tevi apkalpo vienlaicīgi arī saimnieks tam visam, iespējams būtu savādāk. Ja vienkārši darbinieks, kas strādā pie kaut kā un kura alga nav aktarīga no rezultāta, bet maksā par "stundām", tad arī vēlmes īpaši censties nav.
AtbildētDzēstJā, noteikti tas ir ietekmējošais faktors. Žēl, ka tā atšķirība starp Rīgu un reģioniem arī šajā ziņā kļūst lielāka. Man šķiet, ka pietrūkst konkurences un līdz ar to arī vēlmes mācīties, augt.
AtbildētDzēstNez vai tev pašai būtu motivācija strādāt krodziņā vairākas stundas ilgāk un neiet pie bērniem/vīra, kas mājās gaida tikai tādēļ, lai varbūt dabūtu dzeramnaudā 2 - 10 eiro. Tas, ka tādos iestādījumos maksā tikai par stundām vai konstantu mēnešalgu, nevis par ietirgoto, protams, arī ir fakts.
AtbildētDzēst