Minskas Reklāmas un mārketinga festivāls Belij Kvadrat. 2. diena

Šo festivāla dienu iezīmēja divas spilgtas runas, kam abām bija kopīga viena doma - mūsdienās var izdzīvot tikai tie uzņēmumi, kas spēj koncentrēties uz nišu. Pēc šīm runām patiešām bija sajūta, ka bija vērts atbraukt. Iespaidīga uzstāšanās no Luc Chenier. Šis cilvēks ir savulaik aizgājis prom no labi apmaksātas un siltas kreatīvā direktora vietas, nodibinot savu uzņēmumu. Luc prezentācija bija reālistiska - tas, ka esi kreatīvs, vēl nenozīmē, ka vari nopelnīt naudu, un tikai kreativitāte bez naudas nevar izdzīvot. Viņš tiešām reālistiski ieskicēja, ko nozīmē sākt savu biznesu, vadīt to, naktis negulēt un Ziemassvētkos strādāt. Luc izvēlējās ieiet nišā, kur neviens nebija - viņš veido prezentācijas augstas raudzes uzņēmumu vadītājiem. Protams, ka viņš māk labi prezentēt un sevi pārdot :) Pierakstīju dažas tēzes, kas biznesā mūsdienās ir jāatkārto kā mantra. Nekā ārprātīgi jauna, bet īsi un kodolīgi formulēts kaut kur dzirdētais.

Don't become part of the existing conversation. Start a new conversation and attract new audience. Create a new category. Target niche. Solve the problem people have. Pick one and do it well. Unbelievably well. Clients want extra value behind the agreement. Charge your worth, but deliver more than you charge. You're customer's bitch (don't tell them :)). Make impression that you need them more then they need you. 25/8.

Uzstāšanās nobeigumā es savā pierakstu kladē ierakstīju šo, kas īsumā raksturo visu Luc uzstāšanos:

Ja ir interese, te būs viens videi no Luc par to, kā sagatavot labu prezentāciju:

Otrs runātājs, kurš mani patiesi iedvesmoja, ir Andrey Dligach. Viņš ir Minskas mārketinga uzņēmumu grupas Advanter Group ģenerāldirektors un viens no vadošajiem Ukrainas Mārketinga asociācijas ekspertiem. Andrey uzstājās ar lekciju par tēmu, kā palielināt nelielu zīmolu konkurētspēju, ieejot lielajos ārzemju tirgos. Atkal izskanēja viedoklis par to, cik būtiski ir atrast nišu, ko neaptver kāds lielais zīmols, un parādīt patērētājam, ka var citādāk. Tas nozīmē, ka notiek koncentrēšanās no cilvēka uz nišu: "Tajā tu kontrolē to, kas notiek, un pārējie vienkārši ir spēlētāji tavā laukumā." Uz karti vairs nevar paskatīties no augšas; sabiedrības uzbūve ir jāpielāgo savam produktam, jo notiek reģionalizācija. Viss reģionālais kļūst svarīgs. Kā dienu vēlāk teiks cits nozares eksperts, visu lielā alus zīmola globālo stratēģiju spēj "sačakarēt" viens čalis ar miljons sekotājiem FB, kas braukā pa mazajām alus darītavām visā pasaulē, raksta par to un aicina citus baudīt vietējo alu. Līdz ar to var uzskatīt, ka mūsu iepriekšējā pieredze nekam neder. Un vienīgā iespēja kļūt veiksmīgam ir būt gatavam pārmaiņām, kas notiks, piemēram, brīdī, kad veļas mazgāšanai vairs nevajadzēs veļas pulveri vai zobu mazgāšanai - zobu pastu. Zīmola stāsts zaudē jēgu, uzskata Andrey. Un tas ir tikai tāpēc, ka mūsdienās viss koncentrējas ap vārdu "mans". Visam ir jābūt personalizējam - kā gan es paiešu garām veikalā Coca Cola pudelei ar savu vārdu uz etiķetes... :) Uz tā paša principa izdzīvo mazā tirgotava Minskā, ko Andrey min kā piemēru. Maizītes ar cīsiņu pa vidu tur tirgo jau kopš sen seniem laikiem. Un rindas pie šī kioska ir katru dienu. Piebrauc cilvēki ar prestižām automašīnām un stāv rindā pēc maizītes ar cīsiņu. "Tā ir iespēja viņiem piedzīvot leģendu un radīt stāstu pašiem priekš sevis. Kāds tur zīmols...," skaidro Andrey Dligach. Vēl viens spilgts piemērs ir lielveikala atvēršana kādā nelielā ciemā Krievijā. Andrey stāsta, ka vietējo cilvēku, īpaši vecāka gada gājuma, reakcija ir bijusi graujoša - visi bijuši pret, nepārtraukti ziņojuši par dažādiem lielākoties mākslīgi radītiem vai izdomātiem pārkāpumiem dažādām valsts iestādēm un pat dūruši caurumus jogurta iepakojumos... Nolemjot par jauna veikala atvēršanu citā pilsētā, tika mainīta stratēģija. Jauni cilvēki dienas laikā apstaigājuši dzīvojamās mājas, kas ir apkārt jaunbūvējamajam veikalam. Satiekot vietējos iedzīvotājus, viņi iedevuši savu vizītkarti un apjautājušies par to, kādu zīmolu produktus gribētu redzēt veikalu plauktos. Uz atklāšanu vietējie nākuši pārliecināties vai plauktā patiešām ir viņu iemīļotie zīmoli. Un, kāds pārsteigums, ir! Nav protestu, bet pats labākais - nav vajadzīgi arī merčendaizeri, jo vietējie rūpējas par "savu preču" izskatu. Un arī uz vizītkartē norādīto tālruni neviens nezvana. Tāda lūk tagad ir pasaule...