Pagājušonedēļ man sanāca interesanta saruna optikas veikalā. Kārtējo reizi biju neapmierinātais klients, kas bija pierakstījies uz ārsta konsultāciju vienā laikā, bet patiesībā ielikts sarakstā citā laikā, precīzāk, dienu iepriekš. Man šķita loģisks jautājums - kāpēc Jūs mani neinformējāt, kad neierados uz noteikto vizīti? Atbilde skanēja - tāpēc, ka mums nebija Jūsu telefona numura. Kāpēc nejautājāt, saruna turpinājās. Tāpēc, ka mēs neuzbāžamies saviem klientiem. Ja neatnāk, tātad netiek. Vai tiešām? Kā redzams, tā nav. Starp rūpēm par klientu un vienkāršu uzbāzību ir šaura robeža, taču mana pieredze liecina, ka rūpīgi jāizvērtē, vai kādreiz drusku tam klientam nebūtu jāuzbāžas.
Es uzskatu, ka manis aprakstītajā situācijā pakalpojuma sniedzējam tomēr vajadzēja pajautāt manu telefona numuru. Ja būtu mainījušies ārsta plāni, un es ierastos uz pārbaudi? Kurš tad būtu vainīgs? Kuram būtu jānogludina attiecības? Nesen pavērtēju savu sadarbību kā klients, saņemot dažādus pakalpojumus. Liela daļa sadarbības partneru, ar kuriem šobrīd strādājam pie dažādiem projektiem, ir tieši tāpēc, ka bijuši uzstājīgi un var būt pat nedaudz uzmācīgi. Uzzinājuši, ka viņu piedāvātā lieta mani kaut nedaudz interesē, viņi reizi pa reizei piezvana. Un gadās, ka piezvana īstajā brīdī, kad man jāsaka - jau grasījos Tev zvanīt, jo domāju, ka Tu varēsi palīdzēt.
Secinājums. Klientam vajag pievērst pastiprinātu uzmanību, atgādināt par sevi. Taču vienlaikus vajag arī ieklausīties - viņš pats pateiks vai dos mājienu, kad uzmanības kļūs par daudz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru