Latvijai un Rīgai ir tik daudz
dažādas tēla reklamēšanas kampaņas, ka jau kādu laiku vairs nesekoju līdzi, kas
un ko reklamē. Man jau pirms kāda laika apnika vērot, kā dažādas institūcijas
viena pēc otras paziņo, ka mēs tagad reklamēsim Rīgu vai Latviju. No visa
pēdējos gados paveiktā lielākais prieks laikam ir par FACEBOOK lapu. Tas arī
tas, kas pirmais nāk prātā un šķiet viskvalitatīvākais. Viss pārējais pārsvarā
liek atcerēties par gaidāmajām vēlēšanām vai arī realizē kādas privātpersonas
vai uzņēmuma ambīcijas. Nu vai arī kādai valsts struktūrai, kurai jāatbild par
Latvijas vai Rīgas tēlu, ir jāsāk beidzot kaut kas darīt, lai to nelikvidētu. Piedodiet,
bet tā no malas izskatās. Un tāds arī tas tēls – akurāt tāds pats, kāda ir mūsu
attieksme pret to.

Pirms mēneša atgriezos no
Portugāles. Braucu ar mērķi atpūsties un paturēju prātā, ka jāpavēro no malas,
kas tad man kā tūristam ir svarīgi. Patiesībā masveida kampaņas liek tikai
iedomāties par to, ka varētu braukt uz konkrēto valsti. Tātad tas ir vajadzīgs
- cilvēki šeit atbrauc. Bet ar kādām domām viņi aizbrauc, tas ir atkarīgs no
katra uz ielas sastaptā cilvēka, no katra apkalpojošā sfērā strādājošā
darbinieka, no visas sistēmas kopumā. Un no Portugāles mēs varam pamācīties.
Kaut gan jāmācās vēl būs daudzus gadus, jo attieksme, manuprāt, ir šūpulī
ielikta.
Portugālē ieradāmies pusnaktī ar
lidmašīnu. Iepriekš izpētījām, kā varam nokļūt līdz Lisabonas centram un pēc
tam uz viesnīcu. Praktiski, protams, tas izrādījās ievērojami grūtāk. Autobusa
šoferis nerunāja angliski, bet pēc manas nepacietīgās mīņāšanās un
snaikstīšanās paziņoja, ka jābrauc apmēram 20 minūtes. Laikam. Nu vismaz tā es
sapratu. Uzticības, ka izkāpsim pareizajā pieturā, nebija nekādas. Bet izkāpām.
Šoferis rūpīgi paskaidroja, kur mums jādodas. Devāmies turp, līdz no muguras
atskanēja autobusa signāls. Izrādās, šoferis vēl bija pieturā un skatījās, kur
mēs aizejam. Ar roku pamāja precīzākas instrukcijas. Atgādināšu – ir pulksten 1
naktī. Nu vismaz zinām, ka stāvam pareizajā laukumā. Ko tālāk? Īsti nevar
saprast... Pienāk kāds nepazīstams puisis: „Vai Jums palīdzēt?” Piekrītoši
pamājam un rādām karti. Puisis ātri vien izstāsta, kur mums jāiet. Un jau pēc 10
minūtēm esam viesnīcā.
Faro. Pulkstenis ir 10 no rīta.
Ārā +33 grādi. Mēs gribam atstāt savas somas viesnīcā, lai pastaigātos pa
pilsētu. Īsti citas izejas nav, jo viesnīcā var apmesties tikai sākot no plkst.
14.00. Mūs sagaida 3 vienlīdz laipnas administrācijas darbinieces. Viena tūlīt
pārbauda visu nepieciešamo informāciju un paziņo lielisku vēsti – mūsu numuriņš
jau ir uzkopts un droši varam ievākties! Tālāk seko jautājums par dienas plāniem.
Sakām, ka gribam apskatīt pilsētu. Seko viegla rokas kustība un uz galda
parādās melnbalta A4 izmēra pilsētas karte, kur ar marķieri tiek atzīmētas
visas pieprasītākās vietas + vēl viena ļoti unikāla kapela, kas noteikti
jāapskata. Un vēl mēs pajautājam par transportu nākamajā dienā uz Lisabonu. Tiekam
pie izdrukāta vilcienu saraksta. Apkalpošanas līmenim dotu maksimālo baļļu vai
zvaigžņu skaitu! Un Jūs teiksiet, ka tas ir daudz? Tas nemaksā neko, bet tā ir
attieksme, kas Portugālē izpaužas ik uz soļa - mēs respektējam tos, kuri ir atbraukuši apskatīt mūsu valsti; mēs
cenšamies, lai viņi šeit justos labi. Pat maza krodziņa pārdevēja, kas nerunā
angliski, atnes parādīt zivis, kuras mēs grasāmies pasūtīt. Nu citādāk viņa
nemāk paskaidrot. Bet viņai nav vienalga. Un ja mums katram kaut drusciņ nebūs
vienalga un mums izdosies paturēt prātā lielo mērķi, mums viss izdosies! Mēs
būsim teritoriāli maza, bet LIELA valsts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru