trešdiena, 2012. gada 20. jūnijs

Valsts tēls pirmkārt ir par attieksmi


Latvijai un Rīgai ir tik daudz dažādas tēla reklamēšanas kampaņas, ka jau kādu laiku vairs nesekoju līdzi, kas un ko reklamē. Man jau pirms kāda laika apnika vērot, kā dažādas institūcijas viena pēc otras paziņo, ka mēs tagad reklamēsim Rīgu vai Latviju. No visa pēdējos gados paveiktā lielākais prieks laikam ir par FACEBOOK lapu. Tas arī tas, kas pirmais nāk prātā un šķiet viskvalitatīvākais. Viss pārējais pārsvarā liek atcerēties par gaidāmajām vēlēšanām vai arī realizē kādas privātpersonas vai uzņēmuma ambīcijas. Nu vai arī kādai valsts struktūrai, kurai jāatbild par Latvijas vai Rīgas tēlu, ir jāsāk beidzot kaut kas darīt, lai to nelikvidētu. Piedodiet, bet tā no malas izskatās. Un tāds arī tas tēls – akurāt tāds pats, kāda ir mūsu attieksme pret to.

Nu, piemēram, slavenā Latvijas Institūta diskusija 19. jūnijā, kur piedalījās LONELY PLANET žurnālists. Ļoti precīzi viņš daudz ko ir pateicis – viss sākas ar attieksmi pret savu valsti. Gan vadības, gan katra iedzīvotāja līmenī. Institūta mājas lapā apskatāmajā ziņā vienīgais patiešām ievērības cienīgais komentārs ir no Latvijas FACEBOOK veidotāja Anša Egles. Visu cieņu viņam par to, ko viņš dara un ko viņš ir izdarījis Latvijas vārda labā. Viss pārējais...  LONELY PLANET žurnālists apgalvo – vajag sadarboties ar amerikāņiem, kas prot šīs lietas darīt. Mūsu pārstāvji saka: „...Latvija jau sadarbojas ar aģentūrām Latvijai svarīgos tūrisma tirgos, kas pagaidām iekļauj kaimiņvalstis un Vāciju.” Arī pārējie tikai par to, ka ir problēmas, ka nav finansējuma: „nereti iepriekš bija vērojama situācija, kurā cilvēki izveido kādu interesantu objektu, taču neapzināti to glabā no apkārtējiem, to nepopularizējot”, „nepieciešams lielāks budžets lauku piedāvājuma popularizēšanai”. Rodas sajūta, ka pietrūkst vēriena, pietrūkst apzināšanās, ka mēs to varam, ka mēs esam interesanti, ka mums beidzot jābeidz knapināties un attaisnoties ar problēmām, kuras var vienkārši atrisināt, ja vien ir vēlēšanās. Pašiem atbildīgajiem pietrūkst ticības tam, ka mums ir riktīgi forša valsts!!!

Pirms mēneša atgriezos no Portugāles. Braucu ar mērķi atpūsties un paturēju prātā, ka jāpavēro no malas, kas tad man kā tūristam ir svarīgi. Patiesībā masveida kampaņas liek tikai iedomāties par to, ka varētu braukt uz konkrēto valsti. Tātad tas ir vajadzīgs - cilvēki šeit atbrauc. Bet ar kādām domām viņi aizbrauc, tas ir atkarīgs no katra uz ielas sastaptā cilvēka, no katra apkalpojošā sfērā strādājošā darbinieka, no visas sistēmas kopumā. Un no Portugāles mēs varam pamācīties. Kaut gan jāmācās vēl būs daudzus gadus, jo attieksme, manuprāt, ir šūpulī ielikta.

Portugālē ieradāmies pusnaktī ar lidmašīnu. Iepriekš izpētījām, kā varam nokļūt līdz Lisabonas centram un pēc tam uz viesnīcu. Praktiski, protams, tas izrādījās ievērojami grūtāk. Autobusa šoferis nerunāja angliski, bet pēc manas nepacietīgās mīņāšanās un snaikstīšanās paziņoja, ka jābrauc apmēram 20 minūtes. Laikam. Nu vismaz tā es sapratu. Uzticības, ka izkāpsim pareizajā pieturā, nebija nekādas. Bet izkāpām. Šoferis rūpīgi paskaidroja, kur mums jādodas. Devāmies turp, līdz no muguras atskanēja autobusa signāls. Izrādās, šoferis vēl bija pieturā un skatījās, kur mēs aizejam. Ar roku pamāja precīzākas instrukcijas. Atgādināšu – ir pulksten 1 naktī. Nu vismaz zinām, ka stāvam pareizajā laukumā. Ko tālāk? Īsti nevar saprast... Pienāk kāds nepazīstams puisis: „Vai Jums palīdzēt?” Piekrītoši pamājam un rādām karti. Puisis ātri vien izstāsta, kur mums jāiet. Un jau pēc 10 minūtēm esam viesnīcā.

Faro. Pulkstenis ir 10 no rīta. Ārā +33 grādi. Mēs gribam atstāt savas somas viesnīcā, lai pastaigātos pa pilsētu. Īsti citas izejas nav, jo viesnīcā var apmesties tikai sākot no plkst. 14.00. Mūs sagaida 3 vienlīdz laipnas administrācijas darbinieces. Viena tūlīt pārbauda visu nepieciešamo informāciju un paziņo lielisku vēsti – mūsu numuriņš jau ir uzkopts un droši varam ievākties! Tālāk seko jautājums par dienas plāniem. Sakām, ka gribam apskatīt pilsētu. Seko viegla rokas kustība un uz galda parādās melnbalta A4 izmēra pilsētas karte, kur ar marķieri tiek atzīmētas visas pieprasītākās vietas + vēl viena ļoti unikāla kapela, kas noteikti jāapskata. Un vēl mēs pajautājam par transportu nākamajā dienā uz Lisabonu. Tiekam pie izdrukāta vilcienu saraksta. Apkalpošanas līmenim dotu maksimālo baļļu vai zvaigžņu skaitu! Un Jūs teiksiet, ka tas ir daudz? Tas nemaksā neko, bet tā ir attieksme, kas Portugālē izpaužas ik uz soļa - mēs respektējam tos, kuri  ir atbraukuši apskatīt mūsu valsti; mēs cenšamies, lai viņi šeit justos labi. Pat maza krodziņa pārdevēja, kas nerunā angliski, atnes parādīt zivis, kuras mēs grasāmies pasūtīt. Nu citādāk viņa nemāk paskaidrot. Bet viņai nav vienalga. Un ja mums katram kaut drusciņ nebūs vienalga un mums izdosies paturēt prātā lielo mērķi, mums viss izdosies! Mēs būsim teritoriāli maza, bet LIELA valsts. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru