Šodien atgriezos no Vīnes - skaistas Eiropas valsts galvaspilsētas. Par to, kur sabūts un kas redzēts, varētu sarakstīt vairākas lapas. Taču blogā es gribētu pastāstīt par secinājumu, kas radās, braucot no lidostas uz Rīgas centru ar ierasto 22. autobusu.
Vakar Vīnes ielās notika gadskārtējais maratons. Tik daudz darba ieguldīts dažu stundu slavas vārdā! Bija iespēja pavērot gan skrējienu, gan arī atbildīgā personāla darbu. Šajā ierakstā vairāk par to otro. Devāmies skatīties maratona skrējienu posmā, kas bija pavisam netālu no mūsu apmešanās vietas - viesnīcas. Gaidot pirmo skrējēju ierašanos, protams, visur dežūrēja operatīvais transports. Iela bloķēta ar policista auto, taču piedzīvojām skatu, kādu nebija nācies redzēt Rīgā. Protams, daži autovadītāji aizmirsuši vai gluži vienkārši nav pievērsuši uzmanību maratona maršrutam. Un sanāk piebraukt pie bloķētās ielas. Policists paskatās, kas notiek uz ielas, kur jābūt maratonam, konstatē, ka neviena nav, un atļauj pārbraukt pāri krustojumam. Tā viņš regulē satiksmi līdz brīdim, kamēr maratonistu straume kļūst tik aktīva, ka tai vienkārši nebūtu iespējams izkļūt cauri. Tikai tajā brīdī tiek novilkta lenta un iela patiešām ir slēgta.
Tas ir tas, ko jebkurš cilvēks sagaida no operatīvajiem dienestiem - nevis vienu vienīgu sodīšanu, aizrādīšanu un aizliegšanu, bet gan cilvēcīgu izpratni, attieksmi un palīdzību problēmas risinājuma meklēšanā. Protams, Latvijas iekšlietu struktūrās strādājošo darbinieku algas nevar salīdzināt ar algām, ko šādu pašu posteņu darbinieki saņem Austrijā, taču attieksme ir ieaudzināta. Es ļoti apšaubu faktu, ka brīdī, kad palielinātu algas, mainītos arī attieksme. Man negribas vispārināt to, ko tagad teikšu, bet, mabnuprāt, ja tiešām palielinātu algas, kārtības sargi vēl iedomīgāk demonstrētu savu varu. Es ļoti labi saprotu visus - arī sabiedriskā transporta vadītāju, kas stāv sastrēgumā dažus soļus pirms pieturas un atsakās izlaist teju raudošu pasažieri, kas kavē nākamo transportlīdzekli. Vadītājs var saņemt sodu par šādu pārkāpumu no saviem priekšniekiem. Es visu saprotu, taču reizēm man šķiet, ka valsts struktūru darbinieki ir pārlieku lieli burta kalpi, aizmirstot par cilvēcīgumu, kas tik ļoti pozitīvi atsauktos uz šo struktūru tēlu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru