Ja tiešām viss gads būs tāds, kā tā sākums, tad tas paies grāmatu un citas literatūras kalnos, lieliskas mūzikas un filmu pavadīts. Tā tik tiešām iesācies mans 2010. gads un, manuprāt, tas ir lieliski! To novēlu arī Jums!
Šorīt pieķēros žurnāla "Santa" janvāra numuram. Ļoti daudz un interesanta ko lasīt. Piemēram, intervija ar Maestro Raimondu Paulu, kas kārtējo reizi lika pārvērtēt, kas patiešām ir grūti dzīvē un kas nava. Cik bieži mēs tomēr nenovērtējam to, kas mums ir dots. Pauls uzskata, ka mūsu "slavenības" nav tā pa īstam nemaz cīnījušās par vietu zem saules. Maza valsts, salīdzinoši viegli izsisties - tas gan mans komentārs. Un žurnāla nākamajā lappusē stāsts par Opru Vinfriju - viņas smago bērnību un to, kā viņa pati nopelnījusi statusu "Amerikas bagātākā un ietekmīgākā sieviete".
Es nevaru saprast, vai tas tā patiešām ir vai tā ir iemīta veiksmīga PR taciņa? Stāstīt par savu traģisko bērnību, iespējams, vēl kaut ko piefantazējot klāt? Jo daudziem pasaulē populāriem cilvēkiem bērnībā nācies ciest. Vismaz tā viņi tagad stāsta. Nācies daudz ko ziedot, lai taptu par to, kas viņi ir šobrīd. Var jau būt, ka tā visa ir patiesība, un ciešanas cilvēku padara stipru. Iespējams, nav tik traki, bet katrā ziņā nav daudz pašmāju slavenību stāstu par traģisko bērnību. Jā, žēl, ka viņiem tur, aiz okeāna, nav tāds Raimons Pauls, kas atrod talantus un izceļ saulītē :) Līdz ar to latviešiem salīdzinoši vienkāršāk izsisties - tik vien kā jāiepatīkas kādam no nedaudzajiem patiesi ietekmīgajiem cilvēkiem attiecīgajā industrijā. Laikam jau aiz okeāna pie šiem ietekmīgajiem cilvēkiem vienkārši grūtāk tikt klāt. Redz, kā mums paveicies!
Šo fenomenu lieliski eksponē un ekspluatē Holivudas filmmeikeri. Nepateikšu kurā filmā tas bija, kur Brusa Vilisa atveidotais tēls sacīja k-ko par savu māti, kuru bērnībā kailu dušā redzējis...
AtbildētDzēstTēma tā pati - spilgtākie iespaidi rodami tur, tālu atpakaļ :)
Man negribas būt tai, kas pasaka - šie stāsti nav patiesība. Bet tad, kad tie parādās masveidā, ir jāsāk aizdomāties :)
AtbildētDzēstLasu tagad grāmatu par Ričardu Brensonu un viņa "Virgin". Lieki piebilst, ka arī šim uzņēmējdarbības guru ir bijusi smaga bērnība, tomēr biogrāfiskais stāsts atstāj iespaidu. Turpinot lasīt grāmatu, visu laiku sev jautāju - vai tiešām Brensons ir tik ķerts vai arī lasu perfektu zīmola popularizēšanas stratēģiju? Bet atzīšos un teikšu - ļoti gribētos ticēt, ka ķertie arī ir uz šīs pasaules :)
AtbildētDzēstJā, man arī ir tāds jautājums, uz kuru laikam tā arī neviens nespēs atbildēt :) Arī lasīju par Brensonu. Viņš mani apbur. Viņam ir izdevies radīt tādu iespaidu, ka viņš ir īpašs cilvēks, un tas, kas viņam ir pa spēkam, ir vēl pa spēkam varbūt pāris planētas Zeme iedzīvotājiem :)
AtbildētDzēstJā, tas ir kļuvis masveida fenomens. Turklāt nez kāpēc tiek uzskatīts, ka smagāka bērnība automātiski ir:
AtbildētDzēst# mūžīgais attaisnojums (cilvēks neuzņemas atbildību par sevi bet attaisno savu rīcību vai rakstura īpašības, ieradumus ar bērnību)
# iemesls pažēlot vai piemērot mazāku kritiku
# pazīme īpašai apdāvinātībai, talantam, īpašām rakstura īpašībām
Tiek kultivēts uzskats, ka tikai cilvēki ar smagu bērnību var kaut ko sasniegt, tādēļ cilvēki ar relatīvi 'normālu' bērnību diez vai kaut ko īpašu dzīvē var sasniegt t.s., pelēkā masa.
Jāatzīst, man arī bērnībā mīļākās grāmatas bija par cilvēkiem, kas no nekā kļuvuši par kaut ko. Laikam jau šie stāsti iedvesmo.
Paldies par komentāru. Manuprāt Tev ir ļoti precīzi izdevies aprakstīt to, kā citi cilvēki uztver šo PR. Un pilnībā piekrītu - šie stāsti patiešām ir iedvesmojoši! Diemžēl vai par laimi nevaru lepoties ar traģisku bērnību, tāpēc piederu pie pelēkās masas. Palasot par zvagigznēm ar grūto bērnību, tomēr ir kaut kāds mierinājums, ka varbūt kaut ko tomēr izdosies sasniegt.
AtbildētDzēst